..Izaicinājumu laiks..

Oi...pēc atgriešanās no brīvdienām Marseļā mani ir sagaidījuši vieglāki un smagāki pārbaudījumi.
   Ja pieķeru sevi pie domas, ka dzīvei trūka kāds ''asumiņš'', tad tagad WOW...Dabūju sev pamatīgus ''asumiņus'', un uzsvars būs uz pēdējo notikumu.. Laikam vienmēr jāuzmanās, ko Tu vēlies, jo tas var realizēties..

  Viss sākās ar jūtu pārbaudi (šajā tēma neiedziļināsimies)..;p
Tad turpinājās ar dīvainu nogales ceļojumu, kam bija jābūt harmoniskam..Doma četras dienas pavadīt kalnos pie dabas, veldzēties karstajos avotos..un pa ceļam apskatīt ievērojamākās pilsētas!
Piekdienas vakarā devāmies ceļā, pa nakti palikām jaukā meža ielokā ar upīti...no rīta turpinājām ceļu uz Carcasonu...un sākās. Sākumā gribējām izņemt naudu, lai uzpildītu benzīnu un iepriecinātu puncīšus ar kādu našķi - bet, bankas automāts ''norija'' karti, nākošais - centāmies izņemt naudu pastā, bet nebija līdzi speciālā kodu karte, un bez tās viņiem nav tiesības izmaksāt naudu, neskatoties, ka līdzi ir personu apliecinoši dokumenti, tas gan priekš manis bija dīvaini..jo ievadot datus, tak parādās personīgais konts, bet šeit nekā...
Tas bija stresiņš, jo benzīns atpakaļceļam nebija pietiekošā daudzumā...Humoru tomēr nezaudējām, tākā mašīnā bija mūzikas instrumenti un mēs bijām netālu no tūristu vietas, tad radās doma tādā veidā iegūt līdzekļus benzīnam - ielas muzikanti! Jāatzīstās, ka tomēr šajā amplua nejutāmies visai omulīgi, un drīz padevāmies..vēljoprojām ar tukšām rokām!:D
Izstaigājām tūrisma objektu, un noguruši nolēmām, ka kustēsim atpakaļ uz māju pusi, un pa ceļam atradīsim risinājumu....
 Nobraucot pāris desmitus kilometru, benzīna rādītājs draudīgi tuvojās nullei...Par laimi braucot cauri miestiņam radās impulsīva doma apstaties pie ceļmalā redzētā vīrieša, kurš darbojās ap mašīnu...Yēee, ieguvām pāris litrus benzīna, un laimīgi nokļuvām mājās.. Ilgi nebija piedzīvots kaut kas tāds. Izmisuma un smieklu kokteilis!:D
Pēdējais trakais pārbaudījums notika vakar...Tas bija uz dzīvību un nāvi.
Dienas kļuvušas ļoti karstas, un protams, ka tad gribās veldzēties ūdenī...Šeit diemžēl visur ir upes, un ar krācēm (ja tā pareizi sauc) - vai citiem vārdiem ar mazākiem vai lielākiem ūdens kritumiem...Tā nav mana iecienītākā veldzēšanās vieta, bet....Vakar bija pienākusi tā lielā diena, kad gribējās atklāt sezonu. Tad nu mēs tāds bariņš devāmies uz citu ciemu, kur upe ir lielāka un dziļāka, jo mūsu ciemā tā ir tikai līdz ceļiem vasaras sezonā.
Laimīgi devāmies ūdeni, daži palika ārā (par laimi)...pēc maza peldēšanās līkumiņa man palika auksti, un es devos krasta virzienā. Tieši pie upes ieejas/izejas ūdenī bija uztaisīts speciāls betona ūdenskrituma padziļinājums..Biju fiziski nogurusi no darba, plus peldes...ka vienkārši ūdens strūkla ierāva mani šajā betona kvadrātā...Wow, briesmīgiiii - ūdens spēcīgi mutuļo, rauj iekšā un nes uz ūdenskrituma vietu..Kājas nejūt pamatu, betona mala ir pārāk augstu, trūkst gaiss..Acu priekšā pazib, kā aiznes nekustīgu ķermeni..Iekšējs kliedziens - negribu nomirt svešā vietā,gribu vēl satik savus mīļos cilvēkus... Tas laikam palīdzēja, jo ar pēdējiem spēkiem (pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi) sataustīju pie kā varu pieķerties, tad arī attapās krastā chillojošie kolēģi un piesteidzās izvilt no šī betona kvadrāta, tam man pašai spēki nepietika - mala pārāk augsta un iekšā velošais ūdens pārāk spēcīgs...

  Jā, tik īsā periodā pārāk intensīvi piedzīvojumi/pārdzīvojumi...Lai nu kā, visam esmu veikmīgi tikusi cauri...tagad man lūdzu tikai pozitīvus, harmoniskus, prieku nesošus piedzīvojumus!;D

Mostly, we don't remember the days. We remember the momets.

     Ui, pagājušā nedēļa bijusi emocijām pilna...
Pirmais, saskāros ar situāciju no kuras vienkārši gribēju visiem spēkiem izvairīties, bet beigās nostrostēju sevi, saņēmos un stājos pretī "lielajam bubulim"...sākumā bija grūti, bet pēc tam jau lieliski pavadīju laiku! Kas tā bija par situāciju, lai paliek pie manis, ar šo ievadu tikai pati sev gribēju uzsist uz pleca, ka labi padarīts darbiņš!:D Malacis!:D
     Pirmdien visi brīvprātīgie devāmies uz meetingu. Satikāmies kopā 5 organizācijas, pavisam kādi 35 brīvprātīgie...Tas bija jauki. Satiku cilvēkus, ko jau biju satikusi citos meetingos, kā arī iepazinos ar jaunajiem piedzīvojuma meklētājiem...Kopā pavadījām četras dienas dažādās aktivitātēs..apspriedām, izspēlējām šarādēs dažādas brīvprātīgo problēmas, situācijas...pastrādājām šantjē/saucamais stroikas darbs:p izbaudījām internacionālās vakariņas...Tās es mīlu!:D Šoreiz man topā bija meksikāņu ēdiens un suši - njam! Pati arī piedalījos - pasniedzu Rafaello končiņas gatavotas latviešu stilā!:D Mans deserts bija topā - yēeee!:D:D

    Laiks bija lieliski pavadīts...Šajā meetingā arī pirmo reizi ievēroju, ka esmu iekšēji mainījusies, un man šīs pārmaiņas patika. Sajutos garīgi stiprāka! Bija lieliski arī ievērot, ka arī pārējie, kas šeit sabijuši vienlīdz ilgā posmā ir kaut kādā ziņā mainījušies..uz labo pusi!:))

    Vienīgais mīnus no šā visa bija super lielais aukstums, kas mūs pārsteidza...Naktīs bija problemātiski aizmigt...un pēdējā nakts, hūuuu, labi, ka tā bija pēdējā...:p

..Volā, pils kurā dzīvojām..

Un no otras puses;)

..Iemūžinam šo lielisko kopā būšanu..

P.S.
Brīvdienas pavadīju Marseļā, kad tikšu pie bildītēm, tad sīkāk par to....BET TAS BIJA LIELISKI!:))

You Can Never Have Too Many Memories!

Ir sācies maijs, beigušās lietavas un sācies kā vasaras vidus!:))
           Pēc smagā darba pelnītā atpūta!;)D

Pēdejais dzīvais ceriņš, ko izdevās iemūžināt!

                                       

A Vīii, vasara!:) ;D

Ciemojamies lieliskā vietā!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sajūsmināti dodamies izvēlēties savus skaistuļus!:))

Uh, te viņi jau parādās..

Mana lieliskā vārds!;D

Viii, apburošs...

Pārējiem arī jāiepozē;D

Un protams, PROTAMS kopbilde pirms ceļa!:D

Aidāaaa, īhāaa!!;D

                    
Tas bija lieliski,
bisous!:))

Wolfs

  Eh, gribu brīvdienas...
Šobrīd vēl joprojām ir super liela slodze. Ir sesdienas pievakare, esmu atgriezusies no darba. Sajūtas pēc šā mēneša intensīvā darba skrējiena ir notrulinājušās, lai gan nē...manī visu laiku ir cīņa...:

 ''Kādu vakaru indiānis sēž pie ugunskura un sarunājas ar savu mazdēlu par dzīvi. Vecaistēvs stāsta mazdēlam, ka katrā cilvēkā mīt divi vilki – labais vilks, kurš atbild par labām domām, ticību, mīlestību, draudzību, par visu labo, un sliktais vilks, kas atbild par dusmām, neiecītību, neapmierinātību un citām sliktām īpašībām. Starp šiem vilkiem visa mūža garumā ir nepārtraukta cīņa. Tad mazdēls jautā: „Vecotēv, bet kurš no vilkiem manī uzvarēs?” Uz to vectēvs atbild: „Uzvarēs stiprākais. Uzvarēs tas, kuru tu vairāk barosi!''

Hope for the best, just don't expect it!

  Šodien atvadījos no savas grupas, par kuru biju atbildīga visu nedēļu ar Carolīnu.
Kā tad man gājā??
Yuhū, esmu izdzīvojusi!:D
   Man patīk domugrauds: ''Ceri uz labāko, bet negaidi neko!" Tas darbojās...;)
Tātad sesdienas vakarā ieradās puišu grupa, sešu cilvēku sastāvā, plus divi viņu līderi, kas visu šo laiku būs atbildīgi, lai puiši nedara muļķības! Šī grupa bija no Parīzes...Sākumā jau gatavojāmies ļaunākajam, kā nekā no galvaspilsētas, kur noziedzības līmenis ir lielāks...bet, kad telpā ienāca šie puiši, tad par pārsteigumu tie bija patīkami! Pieklājīgi, smaidoši, stilīgi! Pirmais iespaids labs!;)
   Un tiešām, nedēļa aizskrēja ātri...Tātad mans pienākums ar Carolīnu bija gatavot ēst (brokastis, pusdienas, vakariņas), tīrīt māju...Iejutājiems mīlīgo namamāšu lomās!:D
Katru dienu mums bija iedalīti palīgi, divi puiši un viens līderis. Uzreiz bija patīkamāk visu darīt, ka palīdzīgas rokas līdzās...
    Uz nedēļas vidu sākām izjust nogurumu, un uz beigām jau sākās, ka kāds vairs negrib darīt savus pienākumus, tāpēc vakardiena man bija emocionāli grūta. Izrādās ar partneri man nav vienāda vizija, kas ir komandas darbs, tāpēc nācas visu pārsvarā darīt vienai, un vilšanās bija ļoti nepatīkama, jo mēs abas sākumā sākām tik labi, bet beigās gandrīz izbojājām savstarpējās attiecības  (pie tam esam istabas biedrenes, vēl kopā jāpavada pusgads)!:(
 Maza piezīmē, ka šī savstarpējo attiecību izbojāšana notika ar pirmajiem atbildīgajiem par pirmo grupu.
Darbs prasa super lielu enerģiju, jo sāc astoņos un pabeidz plus mīnus desmitos, pēc tam jāvelta kāds laiks ar šo ciemiņu grupu, parasti tās ir kādas spēles viesistabā, mūzikas vakars, filmu vakars utt., kad gribi iet gulēt ir jau viens naktī,divi vai vēl vēlāks...Es parasti cenšos aiziet laicīgi gulēt, bet man tas neizdodās, jo esmu super jūtīga uz skaņām, un beigās esmu neizgulējusies pūcīte!:p Tāpēc protams, ka tas ir stress un spriedze mums visiem, bet negribētos, ka tā dēļ izbojājam savstarpējās attiecības!:(
  Bet, bet, bet...darbs ir izdarīts godam, puiši apmierināti. Esot jutušies kā mājās, tātad izdevies radīt īsto atmosfēru,līderi arī apmierināti - yeah!:)
   Man par prieku no sešiem cilvēkiem guļamistabā, atkal paliekam trīs...Ceru, ka varēšu izgulēties, jāpiemetina, ka mani coolīgie ausu aizbāžņi vispār nedarbojās. Esmu vīlusies, jo speciāli paņēmu dārgākus,  "krutos" no vaska!:p Uz paciņu uzzīmēts, ka nedzird āmuru sitienus utt, KĀ TAD!!!:@
    Šodien mums par prieku piezvanīja trešā grupā (bija tādas paredzētas kopā trīs), kas bija plānota uzņemt svētdien, un atcēla savu ierašanos (organizācijai tas prieku nesagādā, bet mums gan, un, jo īpaši, kad šī grupa brīdināja, lai no nākošajiem uzmana visas savas mantas, jo tās var viegli pazust). Pie tam nākošajā nedēļa ir papildus darbs, kempingā uzņems cilvēkus no Latīņamerikas, un mums brīvprātīgajiem arī tur būs jāpalīdz, kas nozīmē, ka atkal būs super liela slodze - brrr!

Vēl joprojām laiks ārā ir pelēks, drēgs, lietains....gribās ielīst gultā un kādu ilgāku laiku nelīst ārā!
Tā arī darīšu..;p

 P.S.
Aaa, vakar redzēju skaistu varavīksni, ilgi nebija redzēta!:))

..Traks mēnesis..

 Nāk aprīļa vidus..
Viss ārā palicis super zaļš, tikai pēdējās dienas lietainas - varbūt atspoguļo manas aprīļa sajūtas :p...jo sācies trakais mēnesis, kad uzņemam jauniešu grupas mūsu mājās. Tie ir pusaudži, kuri dzīvo nelabvēlīgos dzīves apstākļos, kā ''geto''. Kopā būs trīs grupas, katra šeit pavadīs nedēļu..Šodien aizbrauc pirmā grupa, un vakarā ieradīsies otra....par tiem atbildību uzņemšos es ar Carolinu!
  No pirmās grupas daļēji esmu izvairījusies, jo pēc saviem darba dienas pienākumiem izvēlējos apciemot draugu. Diemžēl pārējās divas nedēļas man tas neizdosies intensīvā grafika dēļ.
  Ja pirmajās dienās pusaudži bija kautrīgi, tad pēdējās pārvēršās mazos briesmoņos, kuri neklausa, un kuros trako hormoni..Māja ir pārvērtusies zvērudārzā. Vakarā ejot gulēt mani labākie draugi ir ausu aizbāžņi un acu pasargātājs no gaismas...Šī nedēļa solās būt trakāka, jo tad mājā būsim 18 - uz visiem dalīsim 3 guļamistabas un vienu dušas telpu!(shock)
   Plus visu laiku jāpieskata savas mantas, esmu jau atvadījusies no dušas želejas, ko laicīgi neizņemu no dušas telpas un Katrīna no ''šļucenēm'', ko aizmirsa lejas stāvā..Tie itkā būtu sīkumi, un tomēr nepatīkami...
   Tātad šīs divas nedeļās būs pie plīts stāvēšanas laiks (brokastis, pusdienas, vakariņas), pēc tam sīko atstāto nekārtību tīrīšana/beršana...Vāaa, jūtos kā kalpone...
    Varētu jau šajā visā pasākumā meklēt pozitīvo, BET cilvēkā ir divējādas jūtas, un es šobrīd nevaru atrast kontaktu ar savu pozitīvo pusi!:p
   Nu svarīgs man tas komforts - labs, netraucēts miegs, harmonija starp darbu un atpūtu, un laiks ar sevi - tas pat nav komforts, bet pamatlietas, kas vajadzīgas normālai cilvēka funkcionēšanai!

Tomēr atstāšu vietu cerībai, ka nebūs tik traki - ka ar kolēģi lieliski sastrādāsimies un grupas būs jaukas...

                                        

Life is either a daring adventure, or nothing.

   Hehey!
  Tieši šodien aprit seši mēneši kopš esmu brīvprātīgā Francijā!:))
Ārā līst lietus un mūsu plāni strādāt dārzā izjūk, atzīšos, ka man tas patīk..labprāt šodien palieku mājās un izprasījos vai varu patstāvīgi pamācīties franču valodu. Šī nedēļa vēl būs tāda mierīgāka, bet ar nākamo jau sākam hosting work..visu atlikušo mēnesi uzņemsi pusaudžu grupas, izklaidēsim un strādāsim ar viņiem.

  Pie reizītes laiks uzstaisīt atskati pašai priekš sevis...Hmm, laiks aizskrējis neiedomājami ātri no dienas kad ierados šeit, neskatoties, kad ziemas mēnešos tomēr pačīkstēju, ka nav ko īsti darīt!;p

   Esmu atklājusi sev jaunas rakstura īpašības: par dažām nebija ne jausmas - bet patīkams pārsteigums!;P Par citām zināju, bet negribēju atzīt...;D Pie tām piestrādāju!:D

  Tad vēl kolektīvās dzīves pieredze...Tas man ir kaut kas jauns, patstāvīgi mājā dzīvojam 6 cilvēki, tagad uz vasaru būsim 10 (+ ik pa laiku mājā paliek kāds ciemiņš)! Guļamistabas ir tikai trīs...Jā, tas dažbrīd mani ''beidz nost'', bet citas reizes nevaru iedomāties savādāk - ir jauki!:D
Man nāk prātā viens piemērs, kaut kādas 2 nedēļas atpakaļ (dienā, kad atgriezos no Milānas) visi devās uz Tulūzu-ballīti, tākā biju nogurusi no lidojuma, tad atteicos pievienoties. Vēlējos izbaudīt mieru un klusumu mājā, jo tā ir vēsturiska diena, kad mājā paliec pilnīgi viens (es tadu brīdi gaidīju gandrīz 5 mēnešus;p ). Smieklīgi, kad bija pienācis tas brīdis, kad visi atstāja māju, un es domāju, ka laimīgi izbaudīšu harmoniju...Nekā, māja palika drūma, biedējoši klusa un pat baisa..nevarēju sagaidīt brīdi, kad visi būs atpakaļ!;D

   Franču valoda man nav uzlabojusies, bet kursi arī nav īpaši kvalitatīvi. Plus kādu nedēļu mums tādi nenotiek, kādu notiek - ja notiek, tad 1.5 - 2 stundas pa nedēļu! Nav īpaši daudz... Varbūt varu attaisnoties, ka man nepieteik laika, lai brīvajā brīdī mācītos pati (tā arī jūtos), bet varbūt kāds minēs, ka negribu atrast laiku...Nezinu! Šajā jautājumā ''šaustu'' sevi...

Ko es gaidīju no šī projekta?
Jaunu pieredzi, jaunu redzējumu uz dzīvi - paplašināt savu redzesloku, iepazīt citu valsti, kultūru (manā gadījumā kultūras, jo dzīvojam kopā dažādas nacionalitātes), uzlabot valodu un labākajā gadījumā iemācīties franču valodu!

Esmu šo laiku izbaudījusi, kā arī uzskaitītos punktus!
Ir bijušas sliktas dienas, ir bijušas labas dienas...- bet tā ir dzīve, un es mīlu to!!

        
  Cerēsim uz labāko atlikušo pus gadu!!:)
Bisous!!!