"A laugh is the shortest distance between two people."

Mana darba nedēļa Septfondā ir noslēgusies. 

Visu nedēļu tomēr pavadīju īgņojoties...Mans gars izbaudīt visu šo brīvprātīgā dzīves apstākļus nometnēs ir izsīcis, tāka nevarēju sagaidīt piekdienu, kad beidzās mans darbs tur..

Tāpatās esmu noilgojusies pēc savas privātās telpas/ istabas..

Ko tur daudz čīkstēt - galvenā doma: Esmu izbaudījusi savu laiku šeit, kā brīvprātīgā, domāju, ka man radies saucamais ''pārēšanās sindroms'' - kas pa daudz, tas vairs nav labi, jebšu par ilgu...

Bet es izbaudu sava brīvprātīgā darba ārpus dzīvi/brīvo laiku...

Atgriežoties pie nometnes, mazs ieskats pagājušajā nedēļā:

 

Gatavojam festivāla plakātus

Gatavojam dekorācijai bumbas, kas pildītas ar zāles sēklām un uz noteikto datumu jābūt zaļām zāles bumbiņām..

Gatavojam galdus...pamatā tiek izmantotas ceļa zīmes, kas aplīmētas ar avīzēm, un statīvu veidojam no bambusa..

Tiek gatavotas gaismu virtenes, kas būs guldītas koka zaros, lai apgaismotu un izdaiļotu..

Brīvo laiku pavadam kaimiņu ciemiņā baudot vietējo tirdziņu...

..sabiedrību..

Apmeklējam īsfilmu festivālu, super radošas īsfilmiņas - izbaudīju katru sekundi:))

...Pikniks upes malā..

..Maza pelde..

  Atgriežoties piekdien savā franču kompānijā bija jāizbauda brīvības ballīte, ar to domāju - viss - mans laiks šeit ir pabeigt, brīvprātīgais darbs beidzies...yeah!!:))
Vēl desmit dienas čilloju baudot Francijas atvasaru, kamēr Latvijā jau drēgnums iestājies...Jāuzsūc saulīte, lai pietiek ziemai:D
  Pagaidām baudu lauku mieru, pastaigas, kazeņu, vīģu lasīšanu un ievārījumu gatavošanu kā arī kārtīgu ogu pieēšanos...njamī. Mīlu Franciju!
   Redzēsimies nākošajā nedēļā, un tad jau iespējams pēdējo reizi šajās lapās...